Rīga

Rīga ir Latvijas galvaspilsēta un galvenais industriālais, darījumu, kultūras, sporta un finanšu centrs Baltijā, kā arī nozīmīga ostas pilsēta. Ar 698 086 iedzīvotājiem (2015. gada 1. janvāris) tā ir lielākā pilsēta Baltijas valstīs un trešā lielākā pilsēta (pēc Sanktpēterburgas un Stokholmas) visā Baltijas jūras reģionā (pēc iedzīvotāju skaita pilsētas robežās). Rīgas pilsētas platība ir 307,17 km2. Rīgas pilsētas robežās dzīvo aptuveni viena trešdaļa, bet Rīgas aglomerācijā (Rīga un tai pieguļošā teritorija, ieskaitot tuvākās pilsētas) 0,94 miljoni cilvēku, kas ir gandrīz puse visu Latvijas valsts iedzīvotāju. Rīgas plānošanas reģionā 2010. gada sākumā dzīvoja 1 081 137 iedzīvotāji.

Rīgas vēsturiskais centrs ir iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā un tas ir ievērojams ar jūgendstila arhitektūru, kurai pēc UNESCO viedokļa nav līdzīgu pasaulē. Rīga ir viena no 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētām.
lv.wikipedia.org

Rīga ir Latvijas Republikas galvaspilsēta, oficiāli dibināta 1201. gadā. Rīga ir sadalīta sešos administratīvos rajonos – Centra rajons, Kurzemes rajons, Latgales priekšpilsēta, Vidzemes priekšpilsēta, Zemgales priekšpilsēta, Ziemeļu rajons.

Rīga atrodas Baltijas jūras Rīgas jūras līča D piekrastē, Piejūras zemienes Rīgavas līdzenumā. Rīgas vēsturiskais centrs izvietots Daugavas labajā krastā, aptuveni 10 km no tās ietekas Rīgas jūras līcī.
www.riga.lv

Galvaspilsēta Rīga ir ne tikai Latvijas, bet arī visas Baltijas pērle. Tā atrodas Latvijas vidusdaļā, Rīgas jūras līča dienvidu piekrastē mūsu lielākās upes Daugavas grīvā. Rīgai ir sena vēsture, un tā lepojas ar bagātu kultūras mantojumu.

 Ceļotāji var priecāties par Rīgas daudzveidīgo arhitektūru, it īpaši - jūgendstila ēkām. Kad mūsu galvaspilsēta tika iekļauta UNESCO Pasaules kultūras un dabas mantojuma sarakstā, arguments bija nepārprotams - Rīgas vēsturiskais centrs ar viduslaiku un vēlāko laiku pilsētas struktūru ir ievērojama vērtība, tik daudz un tik augstvērtīgas jūgendstila arhitektūras nav atrodams nekur citur pasaulē un arī par 19. gadsimta koka arhitektūru mūs var apskaust.
www.latvia.travel

Rīgas vēsture gadu secībā

Protams, ka mēs nezinām, cik veca ir mūsu Cēlā Dāma. Pēc Latviešu Indriķa hronikas, tā dzimusi 1201. gada Daugavas krastā pie Rīdzenes ietekas. Kad Rīga ārkārtīgi spoži nosvinēja savu 700 gadu jubileju, dzimšanas gadu neviens pat netaisījās apšaubīt, taču tagad, kad Cēlajai Dāmai jau ir vēl gandrīz simts klāt, tiek minēti arī citi skaitļi. Arheologi, kas jau kopš 1938. gada nenorimuši rokas un urķējas pa Vecrīgas kultūrslāni, apgalvo, ka jau otrajā gadu simtenī te pastāvējusi nozīmīga tirdzniecības apmetne. Būsim humāni un attiecināsim arī uz Rīgu to teicienu, ko augstsirdīgi adresējam citām dāmām. Viņa ir tieši tik veca, cik veca izskatās. Par spīti daudziem postošiem ugunsgrēkiem un dziļajām grumbām, ko tās vaibstos ir ievilkuši abi pasaules kari, kad viņa tika aplaupīta līdz kreklam, par spīti tam, ka ir sagrauti un pārvērsti pelnos vecpilsētas rajoni ar visnozīmīgākajām celtnēm un vēl, un vēl, Rīga, pēc vispārēja atzinuma, tomēr neizskatās slikti. Secinājums! Cēlajai Dāmai simts gadi šurp vai turp nav liela bēda.

Piecām tautām - vāciešiem, krieviem, ebrejiem, poļiem un Zviedriem Rīgas mūžā bijusi īpaša nozīme, bet latviešiem pieder likumīgā vīra loma. Dažreiz šī loma izrādījusies vairāk, dažreiz mazāk pateicīga, bet dažreiz pat traģiski nepateicīga. Vēl atliek tikai piebilst, ka ikvienā latvietī šodien tek arī kuršu un lībiešu asinis un viņam jāturpina nest lāsts, kāds lielajām tautām pat īsti nav saprotams. Latvietim atkal un atkal jācīnās par tiesībām savā Tēvzemē runāt savu tēvu valodā.

Vēloties jūs iepazīstināt ar atsevišķiem nozīmīgākajiem Rīgas biogrāfijas datiem, jāsāk ar oficiāli fiksēto dzimšanas dienu.

1201. - Brēmenes domkungs Alberts (Bukshevdens), vēlākais Rīgas bīskaps, nodibina Rīgas pilsētu.

1202.- Bīskaps Alberts nodibina Kristus bruņinieku brālību (Fratres militiae Christi), lai iekarotu latviešu, zemgaļu, kuršu un lībiešu novadus. Viņš ceļo uz Gotlandi un Vāciju, vācot krustnešus cīņai pret Baltijas tautām.

1207. - Livonija kļūst Vācijas lēnu zeme.

1210.- Kurši uzbrūk Rīgai, bet sabiedroto nodevības dēļ to neieņem.

1215.- Ugunsgrēks iznīcina lielāko tiesu uzcelto namu. Nodeg bīskapa pils un pirmā Doma baznīca. Toreizējās Rīgas teritorija ir 28 hektāri.

1225.- Pāvesta legāts Modenas Vilhelms dod Rīgai naudas kalšanas tiesības.

1236. - Kaujā pie Saules lietuviešu un zemgaļu apvienotie spēki satriec bruņiniekus, kas par Lībijas, Visbijas, Saksijas un Vestfāles naudu un latviešiem, lībiešiem un igauņiem uzlikto kontribūciju (bīskapa Alberta laikā vien 9 tonnas sudraba) rekrūtējās no noziedzīgām sabiedrības padibenēm. Diemžēl ordeņa atliekas inkorporējās daudz spēcīgākajā Vācu jeb Teitoņu ordenī (Ordo domus Sanctae Mariae Teutonicum).

1282. - Rīga iestājas Hanzas savienībā.

1290. - Vācieši apspiež un pakļauj sev Senlatviju.

1293.- Pēc ugunsgrēka, kas iznīcina gandrīz visu pilsētu, Rīgas rāte izdod noteikumus, kas aizliedz nocietinājumu iekšpusē celt koka būves.

1330.- Liek pamatus tagadējai Rīgas pilij.

1384. - Iebraukušajiem tirgotājiem aizliedz dibināt tirdzniecības attiecības ar nevāciešiem.

1484.- Rīdzinieku un ordeņa brāļu konflikta kulminācija. Rīdzinieki noposta ordeņa pili.

1491.- Ordenis sakauj Rīgas pilsoņus un piespiež pili būvēt no jauna.

1521.- Pētera baznīcā sāk sludināt reformācijas mācību.

1524.- Pie Jēkaba baznīcas nodibinās pirmā latviešu ev. lut. draudze.

1525. - Landmaršals Valters Pletenbergs nodrošina Mārtiņa Lutera mācības brīvību, un rīdzinieki steidz pariet luterticībā, kuras kaismīgi sludinātāji un katoļticības noniecinātāji ir Andrejs Knopkens un Silvestrs Tegetmeijers. Pēdējais tā uzkurina savus klausītājus, ka tie aiztriec grēku atlaižu pārdevējus un sāk demolēt baznīcas. Boja iet vērtīgi koktēlnieku darbi un gleznas.

1527. - Pirmā teātra izrāde. Tiek uzvests Rīgas dzejnieka Burharda Valdisa "Pazudušais dēls".

1537.- Pilsētas nocietināšanai ārpus mūriem sāk uzbērt 8 - 11 metrus augstus vaļņus un izrok nocietinājumu grāvi platumā no tagadējā Aspazijas bulvāra gandrīz līdz Raiņa bulvārim.

1582.- Rīga padodas un zvēr uzticību Polijas karalim Stefanam Batorijam.

1584. - Sākas kalendāra nemieri, kad Rīgas rāte pēc Polijas karaļa pavēles ievieš jauno pāvesta Gregora XIII izsludināto kalendāru. Nemieri beidzas tikai 1589. gadā ar galvu nociršanu nemiernieku vadoņiem Gīzem un Brinkenam: to izdara Rātslaukumā.

1585. - Jezuīti Viļņā izdod katehismu, pirmo iespiesto grāmatu latviešu valodā.

1588. - Nikolajs Mollīns Rīgā iespiež pirmo grāmatu.

1621. - Rīga nonāk zviedru vara. Gustavs Ādolfs uzteic rīdzinieku varonību un dāvina pilsētai Limbažu novadu.

1639. - Sakarā ar Smilšu vārtu pārcelšanu Smilšu iela zaudē galvenās ielas nozīmi. Par maģistrālo kļūst Kaļķu iela, pa kuru taisnā virzienā var nokļūt līdz Rātslaukumam un galvenajiem vārtiem Daugavas pusē Svērtuves vārtiem.

1663. - Atklāj Rīgas dzeramā ūdens apgādes iekārtu, kas pa koka caurulēm novada ūdeni uz dažādiem pilsētas rajoniem. Iekārta funkcionē tieši 200 gadus.

1677. - Rīga izceļas liels ugunsgrēks, kurā iet bojā vairāki pilsētas kvartāli. Dedzināšanā apsūdz divus jaunekļus. Bende abus speciālas ierīcēs tikmēr spīdzina, kamēr panāk atzīšanos.

1681. - Izdod pirmo Rīgas laikrakstu "Rigasche Novellen". Rīgas rāte publicē noteikumus par obligātu skolas apmeklēšanu priekšpilsētās un izvirza prasību, lai nevienu, kas nemāk lasīt un rakstīt, neuzņemtu amatā. Rīgā darbojas 8 latviešu skolas.

1687.- Zviedru valdība pavēl dibināt skolas visās Vidzemes draudzēs.

1689. - Izdota E. Glika tulkotā bībele latviešu valodā. Iespiešanai zviedru valdība piešķir 10 000 dālderu.

1701.- Uzbūvēts Plosta tilts pāri Daugavai, tolaik garākais pasaulē.

1709. - Rīgu piemeklē neredzēti lieli plūdi un nodara sevišķi lielus postījumus. Tiek sabojāti gandrīz visi pārtikas produkti, kurus tolaik mēdza glabāt pagrabos.

1710. - Izkaulējusi sev izdevīgus noteikumus, bada un mēra novārdzinātā Rīga padodas grāfam Šeremetjevam. Šo gadu varētu uzskatīt arī kā sākumu kukuļu izspiešanas un došanas parādībai, kas kā melns lāsts pār Rīgu guļ vēl šodien. Šeremetjevs, kas cara uzdevumā parakstīja kapitulācijas noteikumus, lika saprast, ka, iebraucot pilsētā, viņam vajadzētu pasniegt zelta atslēgas. Prasība tika ievērota. Šeremetjevam tās pasniedza uz sarkana samta spilventiņa. Divas. Katra bija trīs mārciņas smaga.

1743.- Pie Rīgas namu sienām piestiprina lukturus ar svecēm, taču vēl aizvien spēkā paliek aizliegums gājējiem, krēslai iestājoties, atrasties uz ielas bez rokas laternām.

1765. - Jānis Šteinhauers nodibina papīra manufaktūru. Sākas Rīgas lielrūpniecības attīstība.

1770. - Rīgas rāte pieņem lēmumu, kas aizliedz pilsētā turēt cūkas. Gardēžu vajadzībām Rīgā ieved dzīvas austeres un kaviāru, modes dāmas tiek pie zīda zeķēm. Vietējam vajadzībām pārdots daudz Damaskas auduma.

1773. - Pirmo reizi publiskai apskatei atklāj Rīgas ārsta Nikolaja Himzeļa Rīgas pilsētai novēlēto dabas zinātņu, mākslas darbu un vēsturisko priekšmetu kolekciju, kas kļūst par Valsts Rīgas Vēstures muzeja pamatu.

1774. - Johans Gotfrīds fon Herders, vācu rakstnieks un apgaismotājs, bijušais Rīgas Doma skolas skolotājs un Jēzus un Ģertrūdes baznīcas adjunkts, izdod vāciski paša pārtulkotās latviešu tautasdziesmas.

1782.- Rīgā nodibinās pastāvīgs teātris. No 1837. līdz 1839. gadam par kapelmeistaru tajā strādā Rihards Vāgners.

1796. - Baltijas vācu apgaismotājs, publicists un rakstnieks Garlībs Merķelis izdod grāmatu "Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās", kurā aprakstīts dzimtbūšanas radītais posts un kurai vēlāk ir nepārvērtējama nozīme politisko notikumu attīstībā.

1798. - Dr. Otto Hūns sāk potēt rīdziniekus pret bakām, turklāt nabadzīgos par brīvu.

1801.- Atceļ spīdzināšanu kā izmeklēšanas sastāvdaļu, likvidē publiskās karātavas.

1802. - Rīgas aptiekārs (vēlāk ķīmijas profesors un rektors Tartu universitātē) latvietis D. Grindels nodibina farmaceitu biedrību: tai seko praktizējošo ārstu, vēsturnieku un dabas pētnieku apvienošanās līdzīgās organizācijās.

1812. - Rīgā paklīst baumas, ka pie Jumpravmuižas (lejpus Doles salai) pāri Daugavai ceļas prūšu ģenerālfeldmaršala grāfa Johana Dāvida Ludviga Jorka korpuss, ko Napoleons sūtījis ieņemt Kurzemi un Rīgu. Rīgas ģenerālgubernators un te esošā krievu karaspēka virspavēlnieks ģenerālis J. M. Esens izsūta izlūkos no prūšu armijas dienēt pārnākušo pulkvežleitnantu Tīdemani. Par ienaidnieku tiek noturēts skrejošu lopu bara saceltais putekļu mākonis, un ģenerālgubernators pavēl aizdedzināt priekšpilsētas. Ugunsgrēkā bojā iet 4 baznīcas, 35 sabiedriskās ēkas un 705 privātās mājas.

1818. - Top pirmās ietves (ķieģeļu), bet rīdzinieki pa vecam paradumam turpina staigāt pa ielas vidu.

1819.- Krievijas ķeizars apstiprina Vidzemes brīvlaišanu.

1822. - Sāk iznākt Latviešu Avīzes.

1827.- Kokvilnas audumu lielā pieprasījuma dēļ nodibinās T. Pihlava lieluzņēmums - manufaktūra Strazdumuižā.

1832. - Iznāk pirmais latviešu laikraksts "Tas Latviešu Ļaužu Draugs".

1833. - Darbu sāk Rīgas mašīnbūvniecības pamatlicēja Vērmaņa dzelzslietuve Sarkandaugava.

1842.- Rīgā koncertē Ferencs Lists, izcilā pianiste Klāra Šūmane, kopā ar savu 8 gadus veco brāli Nikolaju uzstājas Antons Rubinšteins.

1852. - Ierīkots civilais telegrāfs.

1858. - Cars Aleksandrs II atļauj nojaukt Rīgas vaļņus.

1860. - Pa kanāla malām tiek stādīti apstādījumi, no vaļņa atliekām uzbērts Basteja kalns, projektētas daudzas skaistas sabiedriskas ēkas.

1861. - Pilnīgi aizbērta Rīdzenes upīte, kas pārvērtusies par netīru kanālu.

1861.- Atklāj pirmo dzelzceļa līniju Rīga - Daugavpils, ko drīz pagarina līdz Orlai un Caricinai.

1861.- Atklāj satiksmi pa pirmo Rīgas (Basteja) bulvāri.

1862. - Iznāk Pēterburgas Avīzes, ap kurām grupējas latviešu atmodas laikmeta darbinieki.

1862.- Ierīkota gāzes apgaismošana.

1863. - Tiek likvidēts Rīgas bendes amats.

1868. - Nodibināta Rīgas Latviešu biedrība.

1869. - Nodibina pirmo kuģu būvētavu "A. Lange un J. Skuje", kas ražo jūras tvaikoņus, upju tvaikoņus un karakuģus.

1869.- Dibināta Krievu - Baltijas vagonu fabrika. Tā ražo iekšdedzes dzinējus, lauksaimniecības mašīnas, lidmašīnas (1910), bet pasaules slavu iegūst ar automobiļiem "Ruso - Balt", kas bez daudzām citām starptautiskām balvām 1912. gadā Montekarlo rallijā iegūst uzreiz divas pirmās godalgas. 1915. gadā tajā uzbūvē pasaulē pirmo tanku. Rūpnīca ir pamats tagadējam autoražošanas gigantam ZIL - I, Lihačova rūpnīcai Maskavā.

1872.- Uzbūvēts dzelzceļa tilts pār Daugavu.

1873.- Rīgā notiek pirmie Dziesmu svētki (Pirmie lielie dziedāšanas svētki), kas kalpo gan latviešu kultūras attīstībai, gan latviešu pašapziņas izkopšanai.

1877.- Stājas spēkā likums, kas pilsētas pārvaldīšanā ļauj piedalīties visu tautību iedzīvotājiem (agrāk vāciešu privilēģija). Ielas dabū uzrakstus arī latviešu valodā.

1877.- Rīgā sāk darboties pirmie telefoni.

1877. - Pārkrievošana kļūst par valsts politikas neatņemamu sastāvdaļu. Krievu valoda paliek par galveno tautskolās un tiesās, taisnības spriedēji ar apsūdzētajiem un lieciniekiem var sarunāties vienīgi ar tulku palīdzību. Rusifikatoru ietekmes stiprināšanai par centrālās valdības līdzekļiem tiek celtas daudzas pareizticīgo baznīcas.

1882.- Atklāts zirgu tramvajs (1901. gadā pārbūvēts par elektrisko).

1883. - Beidzas senatora Manaseina revīzija, kas ievada latviešu pārkrievošanu.

1886. - Aleksandrs Leitners izgatavo pirmo velosipēdu. Drīz viņš uzbūvē pirmo un lielāko velosipēdu fabriku Krievijā, kuras ražojumi gūst panākumus starptautiskajā izstādē Glazgovā 1901. gadā. 1915. gadā fabriku demontē un evakuē. Vēlāk uz tās bāzes dibina Harkovas velosipēdu rūpnīcu. Leitners izgatavo arī pirmo motociklu un ir viens no pirmajiem Krievijas automobiļu ražotājiem. Viņa "Rossija" Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē iegūst lielo godalgu.

1887. - Uzcelta elektrostacija.

1892.- Nodibināta pirmā Krievijas superfosfāta rūpnīca "M. Heflingers & Co".

1896. - Krīgsmaņa korķu fabrika notiek pirmais streiks.

1896. - Rīgā uzbūvēta pirmā 6 stāvu ēka.

1899. - Notiek Rīgas dumpis, proletariāta pirmā vispārējā atklātā cīņa, ko izraisa "Džutas" tekstilfabrikas administrācijas, policijas un armijas izrēķināšanās ar streikojošajām strādniecēm. Pirmās demonstrācijas laikā tika nošauti 5 strādnieki un 31 ievainots. Strādnieku dumpis turpinājās divas nedēļas.

1904.- Rīgā nelegāli sanāk Latviešu Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas dibināšanas kongress, kas apvieno latviešu sociāldemokrātiskas organizācijas vienā partijā. Sāk izdot avīzi "Cīņa".

1905. - 13. janvāra demonstrācijas laika karaspēks atklāj uguni un nošauj vairāk nekā 70 cilvēku. LSSP apspriež jautājumu par ģenerālstreiku un bruņotu sacelšanos.

1914.- Sākas pirmais pasaules karš.

1915. - Frontei apstājoties pilsētas pievārtē, notiek Rīgas fabriku evakuācija (desmitiem tūkstošu preču vagonos) kopā ar strādniekiem uz Krievijas iekšienes guberņām. Evakuē arī upju tvaikoņus, pusi tramvaja vagonu, daļēji elektrostacijas iekārtu, nojauc un aizved Pētera l, Barklaja de Tolli u. c. pieminekļus. Pēc Latvijas Republikas miera līguma noslēgšanas ar PSRS reevakuācijas ceļa tika atgūts apmēram 1% no aizvesto mantu vērtības.

1915.- Sāk formēt Latviešu strēlnieku bataljonus Rīgas un Daugavpils frontes aizstāvēšanai.

1917. III - Izveidota Rīgas strādnieku deputātu padome.

1917. VI - Rīgas pilī sanāk visu ievērojamāko latviešu sabiedrisko priekšstāvju apspriede, kura vienbalsīgi izteicās par Latvijas visplašāko politisko autonomiju.

1917. IX - Krievijas armijas virspavēlnieks ģenerālis Korņilovs atdod Rīgu Vācu armijai.

1918. 15.janvarī - Latviešu Nacionālā Padome Pēterburgā pieprasa Latvijas neatkarību.

1918. gada pavasarī - Krievijas Padomju valdība noslēdz Brestļitovskas miera līgumu, ar kuru Latvija tiek sadalīta trijās daļās: Kurzeme un Rīga tiek Vācijai, Latgale Krievijai, bet jautājums par Vidzemi paliek atklāts. Līgums zaudēja spēku pēc Vācijas sakāvēm Rietumu frontē.

1918. 18. XI - Latvijas tautas padome proklamē Latvijas Republiku. Sēdē piedalās delegāti ar mandātiem no Latviešu zemnieku savienības, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas, Latvijas Demokrātiskās partijas, Latvijas Revolucionāro sociālistu partijas, Latgales Zemes padomes, Nacionāldemokrātu partijas, Republikāņu partijas un Latvijas Neatkarības partijas. Par Latvijas ministru prezidentu vienbalsīgi ievēl Kārli Ulmani un uzdod viņam sastādīt Pagaidu valdību.

1919. 26. XI - Vācu civilpārvalde uzdod savas funkcijas Latvijas Pagaidu valdībai.

1919. 3.I - Sarkana Armija ieņem Rīgu. Notiek Apvienotās Latvijas strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomju 1. kongress, kas pasludina Latvijas Sociālistiskas Padomju Republikas nodibināšanu.

1919. V - Sarkanā Armija no Rīgas atkāpjas. Pilsētā ienāk prūšu ģenerāļa Ridigera fon der Golca dzelzs divīzija. Kopā ar to baltvācu landesvērs un Latvijas armijas Dienvidu grupa. Fon der Golcs ir ieradies aizstāvēt tikai un vienīgi vāciešu un Vācijas apjomīgās intereses Baltijā.

1919. VII - Pēc sabiedroto militāro misiju priekšstāvju iniciatīvas (ASV, Anglijas un Francijas) tika noslēgts Strazdumuižas pamiers starp landesvēra (Baltijas vāciešu zemessargu daļas) un vācu Dzelzs divīzijas pilnvarotajiem, no vienas puses, un igauņu - latviešu karaspēka pilnvarotajiem, no otras puses, par karadarbības pārtraukšanu. Vācu karaspēks atstāj pilsētu. Rīgā iesoļo Latvijas Ziemeļu armija.

1919. 10. X - Rīgai uzbrūk apvienotais fon der Golca un Bermonta karaspēks. Uzbrukuma sākumā Bermonta rīcībā bija 51 000 vīru, 100 lielgabalu un 120 lidmašīnas. Latvijas armija viņam pretī varēja stādīt 11 500 vīru, 9 lielgabalus un 2 lidmašīnas. Šie spēki bija izkaisīti 30 kilometru garā frontē. 10. oktobrī bermontieši ieņēma Pārdaugavu. 15. oktobrī Latvijas armija, 4 angļu un 4 franču karakuģu artilērijas atbalstīta, pārgāja pretuzbrukumā. 11. novembrī bermontiešus padzina no Rīgas. Atkāpjoties tie laupīja, dedzināja un iznīcināja, ko vien spēja. 1. decembrī Bermonta karaspēks no Latvijas teritorijas bija padzīts.

1920. - Sasaukta Latvijas Satversmes sapulce, augstākais Latvijas Republikas lēmējorgāns.

1920. - Tiek noslēgts Latvijas miera līgums ar KPFSR. Tas ir abām pusēm svarīgs juridisks akts, ar ko viena otru atzīst par de facto un de jure pastāvošam valstīm.

1920. - Pieņemts agrārreformas likums, kas paredz muižas zemju sadalīšanu.

1921. - Latvija tiek uzņemta par pilntiesīgu locekli Tautu Savienībā.

1922. 15. 11 - Satversmes sapulce pieņem Latvijas Republikas Satversmi.

1922. - Pieņem lēmumu izlaist ar zeltu nodrošinātu Latvijas naudu - latus.

1922. 14. XI - Ievēlēts pirmais Latvijas Republikas prezidents Jānis Čakste.

1923.- Atklāj pirmo Rīgas autobusu līniju. Nākamā gadā jau ir 9 autobusu līnijas ar 146 autobusiem.

1923.- Tiek uzcelts ārkārtīgi greznais kinoteātris "Splendid Palace" (tagad kinoteātris "Rīga").

1924. - Sāk Rīgas Brāļu kapu memoriālo izveidi vietā, kur jau 1915. gadā tika apglabāti pie Slokas kritušie Rīgas aizstāvji - latviešu strēlnieki.

1924. - Sāk kalt 1 un 2 latu sudraba monētas. Pieclatnieks (1929., 1931., 1932.) ir pēdējā, lielākā un skaistākā sudraba monēta Eiropā.

1925. - Rīga sāk darboties pirmie taksometri.

1925. - Raidīt sāk Rīgas radio.

1929. - Izveido Raiņa kapus. 1935. gadā tur uzstāda tēlnieka R.Zemdegas darināto liela dzejnieka pieminekli.

1930. - Nodots ekspluatācija Rīgas Centrāltirgus, viens no lielākajiem (57 000 m2) un modernākajiem (lifti, ventilācija, saldētavas, produktu kvalitātes pārbaudes laboratorijas utt.) Eiropā.

1931. - Atklāj Rīgas pilsētas tuberkulozes slimnīcu, kas iekārtota atbilstoši vismodernākajām medicīnas prasībām.

1932. - Nodibināta VEF - Valsts elektrotehniskā fabrika.

1934. 15. V - Ministru prezidents K.Ulmanis, aizsargu organizācijas un kara ministra ģenerāļa J.Baloža atbalstīts, izdara valsts apvērsumu un nodibina autoritāru režīmu. Tiek apturēta un vēlāk aizliegta visu – gan kreiso, gan labējo - politisko partiju un to preses orgānu darbība. Tiek atlaista Saeima. Taču jāatzīmē, ka neviens no politiskajiem pretiniekiem vai citādi domājošiem laika no 1934. līdz 1940. gadam netika fiziski iznīcināts.

1935. - Atklāts Brīvības piemineklis.

1936. - Pabeigta Brāļu kapu memoriāla izveide.

1937. - Tiek iekārtots un atklāts Ziedoņdārzs.

1939. - Uzbūvēta Tiesu pils (tagad Latvijas Republikas Ministru Padomes ēka).

1939. - Uzbūvēts Armijas ekonomiskais veikals (tagad Rīgas Centrālais universālveikals).

1939. - Uzbūvēta Finanšu ministrijas ēka Smilšu ielā (tagad daudzu ministriju un iestāžu mājvieta).

1939. - Latvijas Republikai tiek uzspiests savstarpējas palīdzības līgums ar PSRS, kas paredz PSRS kara bāzu ierīkošanu. Latvija PSRS bruņotie spēki pārņēma Liepājas un Ventspils ostas un ieveda 30 000 karavīru.

1939. - Sākas Baltijas vāciešu pirmā repatriācija uz Vācijas sagrābtajiem Polijas apgabaliem, ko vadīja gestapo šefs Heinrihs Himlers. Baltijas vācieši bija pirmā tauta, kas zaudēja dzimteni noziedzīgā Molotova – Rībentropa līguma parakstīšanas rezultātā. Slēdza 151 vācu biedrību, vācu pamatskolas, ģimnāzijas un Herdera institūtu, bet decembrī pārstāja iznākt vācu avīzes. 1941. gada sākumā ar LPSR un tātad arī PSRS valdības svētību uz Poznaņu devas vēl viens vilciena sastāvs ar Baltijas vāciešiem.

1940. V - Pēc PSRS karaspēka uzbrukuma Latvijas robežapsardzības punktam Masļeņikos, kas beidzas ar 3 robežsargu, 1 sievietes un 1 bērna nogalināšanu un pārējo robežsargu aizvešanu gūstā, pēc ultimāta, ar kuru tika prasīts nomainīt Latvijas valdību un ielaist Latvijas teritorijā Padomju karaspēku neierobežotā daudzumā, tika parakstīta vienošanās par PSRS bruņoto spēku papildkontingenta izvietošanu Latvijā, un 200 000 Sarkanas Armijas kareivju ar 2500 tankiem pārgāja Latvijas robežu, lai ieņemtu stratēģiski svarīgākas vietas Rīga un citas pilsētas. Ultimāta pieprasītā valdības atkāpšanās neattiecās uz prezidentu K.Ulmani, lai būtu kam parakstīt PSRS sūtniecības sastādīto jaunās valdības sarakstu. Tas tapa krievu tautas virsbendes A.Višinska vadībā.

1940. VII - Slēdz Rīgas Latviešu biedrību, tās namā ievācas Sarkanās Armijas štābs. Lepnais nams ar visu iekārtu armijniekiem tiek nodots "uz laiku", kas ievelkas līdz 1991.gada rudenim. Sākas Baltijas vodeviļas otrā daļa - "Vēlēšanas". Sarkanās Armijas piekomandēto pārstāvju uzraudzībā, pretēji likuma prasībām, vēlē, skaita balsis un tiek ievēlēti daudzi PSRS pilsoņi. "Vēlēšanu" precīzus rezultātus "Times" Londonā publicē divas dienas pirms vēlēšanu beigām. Tiek nacionalizēts 800 rūpniecības un celtniecības uzņēmumu.

Prezidentu Karli Ulmani pēc mājas aresta izsūta uz Vorošilovsku, tad pārsūta uz Pjatigorskas cietumu. Viņš mirst no asinssērgas nākošā etapa laikā uz kuģa, kas brauc uz Krasnovodsku. Vairāk vai mazāk līdzīgs liktenis piemeklēja visus vecas un arī daļu jaunas valdības locekļu. Par K.Ulmaņa bojāejas vietu pastāv arī citas versijas.

1940. VII - Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas sēdes sāk notikt un tiek protokolētas tikai krievu valodā.

1940. VIII - Latvija kļūst par PSRS 15. republiku.
Pievienošanas brīdī Latvija ieņem 2. vietu Eiropā graudaugu ražošanā, 3. vietu - mājlopu audzēšana, 2. vietu - ekspluatējamo dzelzceļa līniju garumā, 3. vietu - pasta pārvadājumos.

Kvalificēts strādnieks dienā nopelna 5.85 Ls, nekvalificēts - 4,40 Ls. Rupjmaizes kilograms maksa 0.2 Ls, eksporta sviests - 2.64, liellopu gaļa 0.86, Žāvēta desa - 3.57, tomāti - 1.63, āboli 0.56, grauzdētas kafijas pupiņas - 5.83, bet Ķīnas un Ceilonas tēja 15.80 latu kilogramā. Latvijai ārzemēs ir daudz tonnu zelta. Latvijas Republikas zelta krājumu daļa, kas atrodas ASV, ir saglabājusies.

1941. VI - Sākas masu deportācijas. Tikai vienā naktī uz Sibīrijas sniega vai Vidusāzijas smilšu tuksnešiem aizved 15 000 Latvijas iedzīvotāju. Pavisam iznīcināto, izsūtīto vai pazudušo skaits ir ap 35 000. Tiesa šo akciju kvalificētu kā masu slepkavību ar iepriekšējo nodomu. No 1941. gadā aizvesto tūkstošiem izdzīvo tikai nedaudzi laimīgie.

1941.VI - PSRS iesaistās otrajā pasaules karā, Latvijas PSR valdība bēg no Rīgas tādā steigā, ka pat neizsludina mobilizāciju, tādējādi atstājot iespēju Latvijas jauniešus mobilizēt un sūtīt uz fronti hitleriešiem. Vēlāk pavēli par leģiona formēšanu paraksta pats Hitlers un Himlers. Tūlīt pēc kara tā pati Latvijas PSR valdība tiesā šos jauniešus par valsts nodevību un sūta uz Staļina vergu nometnēm mirt badā.

1941.1.VII - Hitleriešu armija atbrīvo Rīgu. Mūs nekad nav iekarojuši, mūs vienmēr visi ir atbrīvojuši.

1941. - Sākas nacionālsociālistu rīkotās ebreju masu slepkavības Rumbulā un Biķernieku mežā. lekārto geto un koncentrācijas nometnes.

1944. - Uz Vāciju izbrauc, baidoties no iespējamā 1941. gada deportāciju atkārtojuma, apmēram 76 000 iedzīvotāju.

1944.- Padomju karaspēks atbrīvo Rīgu. Hitleriešu armija atkāpjoties saspridzina vai izposta 2700 dzīvojamo māju, lielāko daļu rūpniecības uzņēmumu, tiltus, dzelzceļu, Rīgas jūras ostu, elektrostaciju, ūdensvadu, noliktavas, ārstniecības, izglītības un kultūras iestādes.

1945. - Vairums Rīgas bēgļu un hitleriešu aizdzīto pilsoņu atgriežoties atrod savus dzīvokļus aizņemtus. Tos aizņēmuši iebraucēji vai demobilizētie. Īpašuma tiesiskā aizsardzība viņiem praktiski netiek dota. Daudzus dzīvokļus piespiedu kārtā pārvērš par komunālajiem.

1947. - Atklāj pirmo trolejbusa līniju (no M.Klijānu un Brīvības ielu stūra līdz Brasas pārbrauktuvei Miera ielas galā).

1949. - Kārtējās, vislielākās Latvijas iedzīvotāju masu deportācijas, kas aizrauj uz Sibīriju vai nāvē ap 60 000 cilvēku.

1954. - Pārraides sāk televīzija.

1959. - Notiek Latvijas Komunistiskās partijās CK plēnums, kas no impērisko šovinistu pozīcijām A.Pelšes un A. Vosa vadībā vēršas pret latviešu tautas tiesībām attīstīties un dzīvot. Kā vienu no līdzekļiem savu melno mērķu sasniegšanai LKP CK izmanto Latvijas urbanizēšanu, lai radītu vajadzību pēc ievesta darbaspēka. Rūpnieciskā ražošana salīdzinājumā ar 1940. gadu tiek palielināta 59 reizes. Tas šodien ir novedis pie ekoloģiskas katastrofas (mirušas upes, Rīgas jūras līcis utt.), kā arī pie tā, ka Rīgā vairs nav pat 1/3 latviešu.

1966. - Tiek sakta Biķernieku kompleksās sporta bāzes celtniecība.

1973. - Atjaunots kara laikā bojā gājušais Pēterbaznīcas tornis.

1985. - Atklāts piemineklis Rīgas atbrīvotajiem.

1988.1.-2.VI - Notiek Latvijas Rakstnieku savienības valdes PIēnums ar pārējo Latvijas radošo savienību vadītāju un ekspertu piedalīšanos, ko pamatoti uzskata par demokrātu revolūcijas sākumu. Plēnuma rezolūcija un citi dokumenti bija par pamatu nacionālo kultūras biedrību un mazākumtautību skolu atvēršanai, Latvijas Tautas frontes dibināšanai un tās rīcības programmai.

1988. X - Nodibināta Latvijas Tautas fronte.

1989. l - Darbu atsāk Rīgas Latviešu biedrība.

1989. - Notiek Latvijā pirmās visumā demokrātiskas PSRS Augstākās Padomes deputātu vēlēšanas.

1989. - Latvijas PSR Augstākā Padome pieņem likumus par Latvijas PSR suverenitāti un latviešu valodas valstisko statusu.

1989. - Atgādinot par Ribentropa-Molotova līguma slepeno protokolu noziedzīgās būtības noziedzīgajām sekām, notiek vēl pasaulē nepieredzēta masu akcija "Baltijas ceļš". Prasot brīvību, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāji, sadevušies rokās, veido dzīvu ķēdi caur trim valstīm.

1989. 18. novembris atkal kļūst par valsts svētkiem. Daugavmalā tos atzīmē ar sarkanbaItsarkanajiem karogiem, ierodas 550 000 dažādu tautību Latvijas iedzīvotāju.

1990. 4. V - Latvijas PSR Augstākā Padome pieņem deklarāciju ”Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. To atbalsta vairāk nekā divas trešdaļas ievēlēto deputātu.

1991. l - Rīga tiek celtas barikādes, lai aizstāvētu likumīgi ievēlēto valdību, augām dienām un naktīm uz tām dežūrē desmitiem tūkstoši cilvēku. 20. janvārī OMON - īpašo uzdevumu karaspēka vienības - Latvijas Komunistiskās partijas CK un Baltijas kara apgabala ģenerāļu vadīti, mēģina izdarīt valsts apvērsumu. Seši cilvēki tiek nošauti, daudzi ievainoti, nodarīti lieli materiālie zaudējumi.

1991.3. III - Notiek Latvijas iedzīvotāju aptauja, 3/4 iedzīvotāju vēlas dzīvot neatkarīgā, demokrātiskā Latvijas Republikā, kas neietilpst PSRS sastāva.

1991. VIII - PSRS valsts apvērsuma laikā (19. - 21. VIII), ko organizēja viceprezidents, Augstākās Padomes priekšsēdētājs, Ministru Padomes priekšsēdētājs, Komunistiskās partijas CK sekretāri kopā ar tiešajiem realizētajiem PSRS Bruņoto spēku virspavēlnieku, Valsts drošības komitejas priekšsēdētāju un Iekšlietu ministru, kad pēc Baltijas kara apgabala virspavēlnieka Fjodora Kuzmina pavēles OMON un armijas daļas uzbrukumā bija ieņēmušas Rīgas televīziju un radio, bet pilsētas ielas bloķēja bruņutransportieri un tanki un Doma laukumā plosījās OMON kaujinieki, Latvijas Augstākā Padome pasludina Latviju par neatkarīgu, demokrātisku republiku, kuras starptautisko statusu nosaka 1922. gadā pieņemtā Latvijas Republikas Satversme.

1991. 25. VIII - Pirmā Latvijas neatkarību atzīst Islandes Republika.

1991. 27. VIII - Rīgā akreditējās Dānijas Karalistes vēstnieks Oto Berhs. Viņš paraksta notu, kas apstiprina diplomātisko attiecību pilnīgu atjaunošanu.

1991. 17.IX - Latvijas Republiku uzņem Apvienoto Nāciju Organizācija, pie ANO ēkas tiek pacelts sarkanbaltsarkanais karogs.

Andris Kolbergs. “Lielais Rīgas ceļvedis”, 1993

Lasīt vairāk...
Rīgas pilsētbūvniecības vēsture

Rīga ir pilsēta ar ļoti skaidru pilsētbūvniecības struktūru un precīzu plānojumu. Tā izveidojusies daudzu gadsimtu gaitā, stingri ievērojot būvnoteikumus un teritoriju plānojumu projektus. jau 1293. gadā Rīgai bija savi būvnoteikumi. 16. gs. izvērtās plašāki pilsētas nocietināšanas darbi: 1565. gadā lekšpilsētu - mūsdienu Vecrīgu jau pilnīgi apjoza jauns zemesvaļņu pusloks. 14. gs. ap to sāka veidoties priekšpilsētas, kas 17. gs. aptvēra nocietināto lekšpilsētu. Šajā laikā parādījās pirmie mēģinājumi iekļaut priekšpilsētas vienotā pilsētas plānojuma struktūrā. Zviedru kara inženieri H.Toms (1632), 0. Hansons (1634) un I. Rodenburgs (1641) izstrādāja virkni pilsētbūvniecisku projektu. Senākais saglabājies projekts ir F. Murrera plāns (1650), kurā visapkārt priekšpilsētām, acīmredzot saskaņā ar iepriekšējo projektu pamatprincipiem, bija paredzēta zemesvaļņu un bastionu nocietinājuma līnija, saglabājot esošo neregulāro ielu tīklu. 1652 priekšpilsētās paredzēja izveidot jaunu, divos savstarpēji perpendikulāros virzienos ejošu paralēlu ielu sistēmu ar kvadrātiskiem kvartāliem. Šāds regulārs plānojums bija raksturīgs visā tā laika Eiropā, bet īpaši - Zviedrijas pilsētbūvniecībā. Ap šo laiku Rīgā sāka darboties arī zviedru kara inženieris E. Dālbergs, kura vadībā realizēja gan priekšpilsētu plānojuma, gan Rīgas cietokšņa fortifikācijas būvju rekonstrukciju, bet no 1676. gada līdz 17. gs. beigām ziemeļrietumos no Vecpilsētas izveidoja Citadeles cietoksni. Projektētos priekšpilsētu nocietinājumus izbūvēja 1652-1656, bet tikai daļēji. No tiem vēl 19. gs. otrajā pusē starp tagadējām Dzirnavu un Lāčplēša ielām posmā no dzelzceļa līdz Maskavas ielai bija saglabājies t.s. Rodenburga grāvis. To aizbēra ap 1875. gadu. Pārējās iecerētās nocietinājuma līnijas vietā izveidoja palisādes - augšgalā nosmailinātu stāvkoku žogus.

Nākamais posms Rīgas priekšpilsētu attīstībā iezīmējās krievu valdīšanas laikā 18.gs. otrajā pusē. Virkne projektu tapa 1757-1763, bet 1769 inženierģenerālis R. Gerbelis saskaņā ar Krievijas ķeizarienes Katrīnas II ukazu par pilsētu plānu izstrādāšanu atkal radīja jaunu pilsētas plānu. Priekšpilsētu plānojums tajā nedaudz atšķīrās no zināmā mērā mehāniski vienveidīgā zviedru laiku plāna. Vairāku ielu virzieni tika pakārtoti kopējai telpiskai kompozīcijai, galvenās ielas orientējot uz Vecrīgas baznīcu smailēm un tādējādi izceļot Vecpilsētas nozīmi pilsētas plānojuma struktūrā. Tas bija raksturīgs baroka un klasicisma laikmeta pilsētbūvniecības paņēmiens. 1772 nojauca Vecpilsētai un cietokšņu vaļņiem tuvāko priekšpilsētu apbūvi, ap cietoksni izveidojot brīvu, neapbūvētu teritoriju - glasisu jeb esplanādi, kas pletās līdz tagadējai Elizabetes ielai, bet 1775 izveidoja jaunās ielu trases. Palisāžu līniju pārcēla krietni tālāk - apmēram līdz tagadējai Matīsa ielai. Palisādes nojauca 1808. gadā. 1784-1785 noraka Kubes kalnu - varenu pauguru, kas pacēlās tagadējā Esplanādes laukumā.

Priekšpilsētu koka apbūvi kara gadījumos iznīcināja. Šādu likteni tā pilnīgi vai daļēji piedzīvoja 1601 ., 1605., 1700. un 1812. gadā. Pēc pēdējās priekšpilsētu nodedzināšanas tās atjaunoja saskaņā ar I.Truzsona vadītās priekšpilsētu atjaunošanas komisijas izstrādāto projektu, ko Krievijas cars Aleksandrs I apstiprināja 1814. gadā. Visumā saglabājās iepriekšējais plānojums, mainījās vienīgi ielu trases, kvartālu lielums un konfigurācija starp tagadējām Brīvības un Valdemāra ielām. Šā plāna struktūra saglabājusies līdz mūsu dienām.

Pats nozīmīgākais posms centra apbūves attīstībā sākās 19. gs. Vidū pēc Rīgas cietokšņa likvidēšanas, realizējot pilsētas arhitekta D. Felsko un arhitekta O. Dīces 1856. gadā izstrādāto un arhitekta J.Hāgena vadībā 1858 nedaudz pārveidoto centra rekonstrukcijas projektu. 1858 atcēla aizliegumu bijušās priekšpilsētās celt mūra namus. Bijušās esplanādes teritorijā izveidojās centra bulvāru ansamblis. Atsevišķas vietas Rīgas centra plānojumā tika daļēji precizētas pēc lokāliem pilsētbūvnieciskiem projektiem, piemēram, noliktavu jeb tā saukto sarkano spīķeru apbūve starp tagadējām Gogoļa, Turgeņeva, Krasta un Nēģu ielām (pilsētas mērnieka F. Vikmaņa projekts, 1865).

 1873-1875 nojauca arī Citadeles vaļņus un teritoriju ap to pārveidoja atbilstoši J. D. Felsko un 0. Dīces projekta pamatprincipiem. Atsevišķus kvartālus (piemēram, starp Valdemāra un Elizabetes ielām un Oskara Kalpaka bulvāri) apbūvēja saskaņā ar speciāliem detaļplānojumiem. Viens no interesantākajiem ansambļa izjūtas piemēriem tā laika pilsētvidē ir skolu ēkas Krišjāņa Valdemāra ielā 1 un 2. Pirmo uzcēla 1876-1879 pēc J. D. Felsko projekta. Arhitekts izstrādāja arī visas apkārtējās apbūves attīstības priekšlikumu, uzzīmēdams paredzamās pilsētas meiteņu skolas plāna kontūras. Kad šo ēku (Valdemāra ielā 2) 1881-1884 uzcēla pēc nākamā pilsētas arhitekta R. Šmēlinga projekta, viņš ēkas plānu precīzi ierakstīja D. ]. Felsko dotajā kontūrā un arī ēkas fasāžu arhitektūru pieskaņoja priekšteča radītai celtnei.

Pilsētvides harmonisku attīstību veicināja arī Rīgas būvnoteikumi, kurus izdeva 1867., 1881. un 1904. gadā, vairākkārt papildināja un stingri ievēroja līdz pat 1944. gadam. Tagad tos vienkārši neņem vērā, lai gan nav juridiska akta, ar kuru 1904. gada būvnoteikumi un to papildinājumi būtu atcelti.

19. gs. 80. gados Rīgas būvvaldē sāka izstrādāt jaunu pilsētvides attīstības plānu. Tas gan neieguva pilnu vietējā likuma spēku, toties plāna izstrādes sakarā pilsētas mērnieks R. Štegmanis un pilsētas inženieris A. Agte nāca klajā ar īpašu apbūves plāna programmu. Tas bija dokuments, kurā jau faktiski bija formulēti visi mūsdienu pilsētbūvniecības pamatprincipi, kuri, kā pieņemts uzskatīt līdz šim, radās tikai 20. gs. 30. gados (Atēnu harta).

19. gs. nogalē plaši sāka būvēt daudzstāvu mūra namus visu bijušo priekšpilsētu teritorijā, bet to masveida celtniecība, senākās koka mājas nomainot ar kapitālām daudzstāvu mūra ēkām, galvenokārt noritēja jūgendstila uzplaukuma periodā - 20. gs. sākumā. Centra apbūve kopumā veido eklektisma un jūgendstila arhitektūras ansambli, kam nav līdzvērtīga pasaules kultūrmantojumā. Tajā dominē 5-6 stāvu mūra nami, un tajā iekļaujas arī virkne mazstāvu koka ēku. Šīs koka ēkas ir unikāla parādība pasaules lielpilsētu apbūvē, un tās galvenokārt izceļas ar augstvērtīgu māksliniecisko apdari un filigrānām detaļām, kādas koka ēku arhitektūrā citur nav sastopamas.

Pilsētas centrā viduslaiku Vecrīgu apjož bulvāru pusloks ar kādreizējo cietokšņa grāvju vietā izveidoto kanālu kā zaļumu joslas kompozīcijas mugurkaulu, bet bulvārus aptver ciešā regulāro taisnstūra kvartālu apbūve, kurā dominē neparasti daudz izcilu jūgendstila ēku. Kopumā tas ir pilsētbūves mākslas meistardarbs, kas 1997. gadā ierakstīts UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Jānis Krastiņš. “Rīgas ielas”, 2001

Lasīt vairāk...
Rīgas arhitektūra un vide

Rīgas vēsturiskā centra arhitektūrā atrodami visu Ziemeļeiropai raksturīgo stilu paraugi no gotikas līdz modernismam.

Vēsturiskā centra plānojumam raksturīga 19.-20. gs. mijas regulārā apbūve, kas orientēta vecpilsētas aptuveni 14. gs. veidojušos galveno ielu virzienos. Būtisku stimulu pilsētas apbūves attīstībai deva novecojušās aizsardzības sistēmas (vaļņu, dambju un būvju) nojaukšana 1857. – 1863. gadā. 

Rezultātā tika izveidots gleznainais Bulvāru loks un 19. un 20. gs. mijā, strauji attīstoties daudzstāvu īres namu būvei, radās neatkārtojami jūgendstila paraugi. Savukārt atsevišķos Rīgas rajonos dažādu iemeslu dēļ ir saglabājušies tā laika koka apbūves kompleksi, kas ir unikāla parādība 21. gadsimta sākumā. 1997. gadā Rīgas vēsturiskais centrs šo arhitektūras vērtību dēļ tika iekļauts UNESCO pasaules kultūras un dabas mantojuma sarakstā.

Vecrīga
Vecrīga ir Rīgas vēsturiskais un ģeogrāfiskais centrs Daugavas labajā krastā. Vecrīga aptver samērā nelielo 13. – 18. gs. nocietinājumu sistēmas iekšējo teritoriju, kurā koncentrēti unikāli viduslaiku arhitektūras pieminekļi.

Bulvāru loks
19. gs. vidū Rīgas pilsētas nocietinājumu sistēma bija morāli novecojusi un traucēja pilsētas attīstību. 1856. gadā Krievijas valdība atcēla Iekšrīgai cietokšņa statusu, un varēja sākties traucējošo būvju likvidācija. Vaļņus noraka 1857. – 1863. gadā, un tā rezultātā ap Vecrīgu radās neapbūvēts klajums. Tā labiekārtošanas projektu izstrādāja arhitekti J. Felsko un O. Dīce. 

Tika izveidota ap 300 –300 m plata dekoratīvo apstādījumu, zaļumu un parku josla ar pilsētas kanālu centrā, vēlāk to papildināja, paplašinot 1817. gadā ierīkoto Vērmanes dārzu un ierīkojot liepām apstādītus bulvārus. Papildinot šo rajonu ar pārdomāti iekļautām sabiedriski svarīgām ēkām, radās t.s. Bulvāru loks, kas pašreiz ir īsta oāze 21. gadsimta lielpilsētā.

Jūgendstils
Šis stils, kas 19.g.s. beigās un 20. gs. sākumā aptvēra gan arhitektūru, gan citas mākslas jomas, Rīgā dominēja neilgu laiku, bet atstāja ārkārtīgi spilgtus arhitektūras paraugus. Tas sakrita ar periodu, kad Rīgā strauji attīstījās daudzstāvu dzīvojamo ēku celtniecība,  un organiski ieņēma vietu Rīgas arhitektūrā. Jūgendstils radies kā reakcija uz iepriekšējiem stiliem, īpaši eklektismu, kas prasīja sekot konkrētiem vēsturiskiem stiliem. Savukārt jūgenstilā tiek uzsvērta pilnīga radoša brīvība, ekspresīva, atraisīta fantāzija ar tieksmi visus utilitāros būves elemntus radīt kā māksliniecisku vērtību.  Jūgendstilam raksturīgās iezīmes – vijīgas līnijas, ģeometriski ornamenti – Rīgā sadalījās divos izteiktākos novirzienos – dekoratīvajā un nacionāli romantiskajā jūgendstilā. Nacionālā romantisma pārstāvji, latviešu arhitekti E. Laube, K. Pēkšēns, A. Vanags, radīja īpatnējus nacionālās arhitektūras paraugus (Tērbatas 15/17, Brīvības 47; 58; 62). Dekoratīvā jūgendstila raksturīgākais piemērs ir M. Eizenšteina celtie nami Alberta ielā.

Citi pilsētvides objekti
Fortifikāciju likvidēšana 19. gs. vidū, straujā pilsētas izaugsme un iedzīvotāju pieaugums noteica izmaiņas arī būvniecībā. Bez reprezentatīvām celtnēm un prestižajiem īres namiem pieauga arī  sabiedrisko ēku, vidusšķiras īres namu un strādnieku rajonu izbūve. 20. gs. sākumā pilsētvides attīstībā iezīmējās racionālisms, īpaši skaidri tas  izpaudās kultūras un izglītības iestāžu arhitektūrā. Skolas, kuras Rīgā cēla 20. gs. sākumā pēc pilsētas arhitekta R. Šmēlinga projektiem, izceļas ar skaidri izstrādātu būvprogrammu un racionālu arhitektoniski telpisko risinājumu. To pašu var teikt arī par citām R. Šmēlinga šā laika celtnēm - 1908.-1912. gadā uzcelto pilsētas 2. slimnīcas kompleksu (tag. P. Stradiņa klīniskā slimnīca) un Āgenskalna tirgus ēku (1914. g.). Raksturīgs ir šo būvju ārējais izskats, kurā sarkanais apdares ķieģelis mijas ar gaiša apmetuma laukumiem.

Īpaša uzmanība Rīgā vienmēr pievērsta arī tirdzniecībai un ar to saistītām celtnēm. Pirmā tirgus vieta Rīgā meklējama pie Skārņu ielas, jo feodālās pilsētas tirgus laukuma malā parasti atradās pilsētnieku celta un uzturēta baznīca (Rīgā – Sv. Pētera baznīca). Tagadējās Skārņu ielas vidu līdz Jura baznīcai aizņēma skārņu rinda, kas, šķiet bijuši vecā tirgus sastāvdaļa (pirmoreiz tie pieminēti 1295. gadā). Turpat tuvumā (tag. Lielās un Mazās Monētu ielas stūrī) atradās monētu kaltuve, kas liecina par aktīvu tirdzniecību. Vēlāk, tirgum izplešoties, tas pārcēlās uz Rātslaukuma teritoriju, kur atradās līdz pat 20. gs. sākumam, kad tika uzbūvēts tolaik modernākais Rīgas Centrāltirgus. Savukārt par tirdzniecības kompleksa pirmsākumu Rīgā liecina kvartāls starp Elizabetes, Dzirnavu un Marijas ielām, t.s. Berga bazārs.

Koka arhitektūra
Īpaša loma Rīgas pilsētvidē ir koka arhitektūrai. Atšķirībā no vairākām citām Eiropas zemēm, Rīgā koka arhitektūra turpināja attīstīties līdz pat 2. pasaules karam. Savukārt pēc kara Latvijai gāja secen Rietumeiropā 60-70 gados izplatītais modernisma vilnis, lielā mērā padomju saimniekošanas sistēmas radītā dzīvokļu trūkuma dēļ. Laika gaitā koka arhitektūra Rīgā uzkrājusi arī zināmu sociālu kultūrvides slodzi – turīgāki ļaudis līdz šim lūkojuši izvairīties no koka ēkām. Pēdējā laikā gan Rīgā parādījies cerīgs koka arhitektūras mīļotāju vilnis, kas cenšas atdzīvināt senās un savdabīgi skaistās celtnes.

Rīgā saglabājušās atsevišķas koka celtnes no 18.gs. vidus (Daugavgrīvas ielā 28, Šepmuižiņas dzīvojamā ēka, Borherta muižiņas dzīvojamā ēka) un Kleistu, Hartmaņa, Nordeķu, Depkina muižiņas. Vairāk saglabājušās vēlāku periodu ēkas, piemēram, klasicisma ēku grupa Daugavgrīvas ielā 67, Bloka muižas dzīvojamā ēka un apbūves daļas, kas veidojušās pēc 1812. g. priekšpilsētu dedzināšanas. Tās parasti ir viena vai divstāvu ēkas, kas celtas pēc paraugfasādēm. Atbilstoši vietējām celtniecības tradīcijām, tās ieguvušas savdabīgu risinājumu. Paraugfasāžu ietekmē radusies daļa koka apbūves pilsētas 

centrā, bijušajā Maskavas forštatē, Sarkandaugavā un Ķīpsalā. Pēdējā no minētajām vietām saglabājušās arī vairākas zvejnieku un pārcēlāju mītnes (19.gs. pirmā puse), kas ir arī tautas celtniecības pieminekļi. Īpašs koka ēku celtniecības uzplaukums vērojams l9.gs. otrajā pusē un 20.gs. sākumā, kad valdīja eklektisms un jūgendstils. Šim laikam raksturīgas detaļas apjomā un fasādēs - ap ritmiski kārtotajām logailām, frontonos, dzegās. Šajā laikā savu praksi sāka arī daudzi latviešu arhitekti, kuru darbi kopā ar citu tautību Rīgas arhitektu veikumu lielā mērā nosaka pilsētas vizuālo tēlu. No šī laika ēkām jāmin ēkas Balasta dambī 38/40 (1907., J.Alksnis), O.Vācieša ielā 5 (1872, O.Bārs), Brīvības ielā 100 (pagalmā, 1899., K.Felsko), Matrožu ielā 4/6, A.Vanags). Bieži koka ēkās saglabājušies lieliski kāpņu telpu un dzīvokļu interjeri. Diemžēl visas koka ēkas ar retiem izņēmumiem ir ļoti sliktā tehniskā stāvoklī. Taču Rīgas koka apbūve ir unikāla Eiropas mēroga parādība. Aktuāls uzdevums ir tās saglabāšana vienotā ansamblī, nevis izraujot no vides konteksta atsevišķās būves.
www.riga.lv

Lasīt vairāk...
Rīgas administratīvais iedalījums

Rīgas pilsēta ir iedalīta sešās administratīvās vienībās:
Centra rajons (3 km2)
Kurzemes rajons (79 km2)
Zemgales priekšpilsēta (41 km2)
Ziemeļu rajons (77 km2)
Vidzemes priekšpilsēta (57 km2)
Latgales priekšpilsēta (50 km2)

Pēc platības lielākais ir Kurzemes rajons bet mazākais Centra rajons. Pēc iedzīvotāju skaita lielākā ir Latgales priekšpilsēta, savukārt Vidzemes priekšpilsēta un Centra rajons pēc nacionālā sastāva ir vienīgie, kuros latviešu ir vairāk nekā krievu tautības iedzīvotāju. Interesants fakts ir arī tas, ka Vidzemes un Zemgales priekšpilsētas ir vienīgās, kurās iedzīvotāju skaits pēdējo gadu (2006—2008) laikā ir pieaudzis, savukārt Latgales priekšpilsētā tas ir samazinājies visstraujāk.


Rīgas pilsētas administratīvās robežas
Rīgas pilsētas platība ir 307,17 km2, bet, pierēķinot piepilsētas, tās platība sasniedz aptuveni 7000 km2 ar 1,15 miljoniem iedzīvotāju.


Teritorijas iedalījums
Apdzīvojamās platības aizņem 67,00 km2 (21,8%)
Rūpnieciskās platības aizņem 52,45 km2 (17,0%)
Ielas un ceļi aizņem 24,64 km2 (8,0%)
Parki aizņem 57,54 km2 (19,0%)
Ūdens platība aizņem 48,50 km2 (15,8%)
lv.wikipedia.org


Rīgas apkaimes
Apkaimes definīcija

Dzīvojamais rajons (apkaime) — tā ir piemērota lieluma apdzīvota vide, kam ir sava apkalpe, identitāte un raksturs, kas izriet no apbūves veida, fiziskajām robežām, ainavas un iedzīvotāju kopības izjūtas.

Mazākā apkaime:               Atgāzene 74,36 ha jeb 0,25%
Lielākā apkaime:                Kleisti 1873,32 ha jeb 6,18%
Vidējā apkaimes platība:    514,16 ha
Vidējai platībai atbilst:        Ķengarags 519,04 ha
                                          Bukulti 515,11 ha
                                          Purvciems 501 ha

Iedzīvotāju skaita ziņā:
Lielākā apkaime:                              Purvciems – 60 425 iedz. jeb 8,4 %
Mazākā apkaime:                             Salas – 103 iedz. jeb 0,01 %
Vidējais iedzīvotāju skaits apkaimē: 12 246
Vidējam iedzīvotāju skaitam atbilst:  Dzirciems – 13566 iedz.
                                                         Brasa – 14121 iedz.
                                                         Bolderāja – 14714 iedz.

Nodarbināto skaita ziņā:
Lielākā apkaime Centrs:                       70668 jeb 18%
Mazākā apkaime Rītabuļļi:                    5 jeb 0,001%
Vidējais nodarbināto skaits apkaimē:   6744
Vidējam nodarbināto skaitam atbilst:   Jugla – 6588
                                                            Dzirciems – 7056
                                                            Mežciems 7348
www.rdpad.lv

No 2008. gada Rīgas Domes pilsētas attīstības departamentā aizsākās darbs pie Rīgas jaunās rajonu, jeb pēc jaunā plāna — apkaimju definēšanas (58 apkaimes).

Par projektu - Projekta mērķis ir nosakot apkaimes, radīt priekšnoteikumus līdzsvarotas sociāli – ekonomiskās un telpiskās politikas ieviešanai Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā.

Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments apkaimes jēdzienu skaidro kā piemērota lieluma apdzīvotu vidi, kam ir sava apkalpe, identitāte un raksturs, kas izriet no apbūves veida, fiziskajām robežām, ainavas un iedzīvotāju kopības izjūtas.

Viens no galvenajiem iemesliem apkaimju projekta idejai ir centieni uzlabot pilsētas attīstības plānošanu un iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Šobrīd vienkopus tiek apkopoti detalizēti dati par katru pilsētas apkaimi – kopā par 58 apkaimēm. Šīs apkaimes nav iecerētas, kā administratīvas vienības, bet gan kā instruments sociālās infrastruktūras sakārtošanai, piemēram, nodrošinot apkaimes ar nepieciešamo skaitu bērnudārzu, un operatīvākai informācijas apmaiņai ar iedzīvotājiem.

Projekts atbilst Rīgas attīstības programmas 2010.-2013.g. stratēģiskajam mērķim –dzīve pilsētvidē ar kvalitatīviem dzīvojamajiem rajoniem (apkaimēm), un tam pakārtotiem uzdevumiem: nodrošināt pilsētas teritoriju racionālu un ilgspējīgas attīstības principiem atbilstošu izmantošanu, uzlabot dzīvojamo rajonu (apkaimju) estētiskās un sociālās vides kvalitāti, attīstīt esošajam pilsētas centram pakārtotus daudzfunkcionālus vietējos centrus.

Viens no projekta mērķiem veidot publisko diskusiju par Rīgas pilsētas apkaimju attīstības iespējām, rīdzinieku piederības sajūtas veicināšanu noteiktai pilsētas teritorijai, par iedzīvotāju līdzdalības un iesaisties sekmēšanu pilsētplānošanas procesos, darbojoties apkaimju līmenī, kā arī pašvaldības un nevalstisko organizāciju lomu mikrorajonu jeb apkaimju stiprināšanas procesā.
www.rdpad.lv

 

Lasīt vairāk...
Rīgas apkaimju statistika

Rīgas pilsētas apkaimju statistika

  Apkaimes Platība Ha Iedzīv. skaits:
 2014
Iedzīv. blivums:
2008 (Iedz. / km2)
Sabiedr. Transp.
reisi diennaktī
Ārstniecības
iestādes
Bibliotēkas Sporta
būves
Reliģiskās
iestādes
Kultūras
iestādes
Izglītības
iestādes
       
1 Āgenskalns 461.3 27926 6538.48 3240 48 4 7 13 4 37
2 Andrejsala  277.3 5752 2053.37 870 2 0 3 0 0 5
3 Atgāzene  74.5 1613 1646.98 371 2 1 0 0 0 4
4 Avoti 181.5 19710 12699.72 2650 34 1 3 7 4 19
5 Beberbeķi  120.4 411 321.43 9 0 0 0 0 0 0
6 Berģi  570.6 2942 533.3 136 0 1 0 1 0 0
7 Bieriņi  427.4 9443 2015.91 217 1 0 1 3 0 2
8 Bišumuiža  224.3 2360 1081.14 204 0 0 0 0 0 0
9 Bolderāja  832.9 12994 1773.44 418 6 1 3 2 0 8
10 Brasa  174.1 13241 7988.51 3100 31 1 2 9 4 14
11 Brekši  200 1751 915.5 38 0 0 0 0 0 0
12 Bukulti  518.3 675 131.58 136 1 0 0 0 1 0
13 Buļļi 700 265 34.71 37 0 0 0 0 0 0
14 Centrs  373.2 35274 9731.24 8847 203 17 30 18 45 86
15 Čiekurkalns  567 7024 1445.15 320 2 3 2 1 0 8
16 Dārzciems  457.7 18956 4618.53 2260 2 0 4 0 0 9
17 Dārziņi 434.8 2768 440.2 209 0 0 0 0 0 0
18 Daugavgrīva  1014.7 9108 980.78 418 0 0 1 1 0 6
19 Dreiliņi 415.5 5681 914.32 1188 0 0 1 0 0 1
20 Dzirciems  244.4 11746 5260 2204 6 4 6 1 0 12
21 Grīziņkalns  151.7 12947 9707.98 3725 31 2 7 3 1 26
22 Iļģuciems  244.2 24365 10700.66 1272 9 3 3 1 1 12
23 Imanta  900.3 47310 5538.93 1524 20 2 8 2 1 26
24 Katlakalns  155.4 144 111.97 188 0 1 0 0 0 0
25 Jaunciems  913.2 2512 293.91 73 1 1 0 1 0 2
26 Jugla  1409.9 25518 1932.76 1212 27 4 8 0 2 18
27 Ķengarags  519 50287 10756.84 1175 15 3 9 5 0 28
28 Ķīpsala  197.5 1104 413.67 1189 4 2 4 0 4 11
29 Kleisti  1873 269 9.24 423 0 0 1 0 0 1
30 Kundziņsala  555.4 402 89.85 11 0 0 0 0 0 1
31 Mangaļsala  803.6 1546 182.18 114 0 0 0 0 0 0
32 Maskavas forštate  759.4 31918 4234.53 4508 70 3 15 17 2 39
33 Mežparks  1182.1 4827 373.32 746 1 1 5 6 0 4
34 Mežciems  766.7 15231 2106.56 1152 35 3 3 1 3 14
35 Mīlgrāvis  322.5 6316 1315.35 458 1 1 1 0 0 3
36 Mūkupurvs  451.5 212 51.38 109 0 0 1 0 0 0
37 Pļavnieki  298.5 47185 15957.77 2032 12 2 5 0 2 18
38 Pleskodāle  348 6263 1544.54 678 1 1 2 0 0 3
39 Purvciems 501.7 59940 12280.05 3035 32 0 14 5 0 27
40 Rumbula  697.8 945 161.51 890 0 0 0 0 0 0
41 Salas 362.8 79 26.19 717 1 0 1 0 0 0
42 Šampēteris 136.6 4886 3903.37 628 0 0 0 1 0 1
43 Sarkandaugava  759.6 17862 2594.52 1085 10 3 6 1 2 11
44 Skanste 214.8 1305 263.5 1331 0 1 3 1 0 7
45 Suži  402.3 490 367.64 73 0 0 0 0 0 0
46 Šķirotava  1005.7 2292 216.96 1643 0 0 0 0 0 0
47 Spilve  957.6 91 10.86 376 0 0 0 0 0 0
48 Teika  468.2 29990 6825.72 2676 29 2 6 4 2 13
49 Torņakalns  321 7401 2405.3 2925 7 1 2 3 2 7
50 Trīsciems  1131.9 1477 88.26 80 0 0 0 0 0 0
51 Vecāķi  230.3 1733 591.84 194 0 0 1 0 0 0
52 Vecdaugava  306.6 3101 448.47 297 0 0 0 0 1 0
53 Vecmīlgrāvis 607.3 22202 4183.93 413 7 1 4 2 1 13
54 Vecpilsēta  94.4 3267 3452.33 4250 18 10 1 19 54 15
55 Voleri  531.5 299 59.64 358 0 0 0 0 0 0
56 Zasulauks  119 7358 6283.19 2422 5 1 2 0 1 4
57 Ziepniekkalns  594.2 33016 5907.94 1031 8 0 7 0 0 13
58 Zolitūde 288.8 19559 6937.67 691 0 0 0 0 0 5

www.apkaimes.lv
Karte no www.rdpad.lv

Lasīt vairāk...
Arhitektūras pilsēta Rīga (Arhitekts Jānis Krastiņš)

 Rīga ir pilsēta ar skaidri uztveramu, precīzu plānojuma struktūru un bagātu visu laikmetu arhitektūras mantojumu. Rīgas centrālā daļa, ko aptver Krasta iela, 11. novembra krastmala, Eksporta iela, Hanzas iela, Emiļa Melngaiļa iela, Krišjāņa Valdemāra iela, Palīdzības iela, Aristīda Briāna iela, Tallinas iela, Aleksandra Čaka iela, Matīsa iela, Avotu iela, Lāčplēša iela, Ernesta Birznieka-Upīša iela, Satekles iela, Marijas iela, Gogoļa iela un Turgeņeva iela, 1997. gadā ir ierakstīta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. UNESCO atzinumā teikts, ka Rīgas pilsētvides galvenās vērtības ir Viduslaiku vecpilsēta, lielpilsētas centrā vēl saglabājušās 19. gadsimta koka ēkas un unikālais Rīgas jūgendstils: "Ir vispāratzīts, ka Rīgā ir Eiropā vislieliskākā jūgendstila celtņu koncentrācija." Bez šīm kvalitātēm Rīga var lepoties ar vēl divām - bulvāru loku, kas aptver vecpilsētu, un izcilām funkcionālisma stila ēkām.

 Bulvāri mūsdienu vaibstus ieguva 19. gadsimta otrajā pusē, kad pēc cietokšņa vaļņu nojaukšanas realizēja pilsētas centra pārveidošanas projektu. To 1856. gadā izstrādāja pilsētas galvenais arhitekts Johans Daniels Felsko kopā ar arhitektu Oto Dīci. Bulvāru loka seju veido bijušo cietokšņa grāvju vietā izveidotais kanāls, gar kuru stiepjas apstādījumu josla, un perimetrāli apbūvēti kvartāli, kas mijkārtoti ar parkiem un brīvstāvošām sabiedriskām ēkām. Bulvāru apbūve ir ievērojams eklektisma stila ansamblis.

 Eklektisms, kas balstīts uz iepriekšējo vēsturisko stilu formu valodas interpretācijām, veido vienu no apjomīgākajām Rīgas arhitektūras mantojuma daļām, bet ap 19. un 20. gadsimta miju šis stils jau bija izsmēlis savas attīstības iespējas. Gandrīz visās Eiropas lielpilsētās tas tomēr saglabāja zināmu dzīvotspēju pat vēl pēc Pirmā pasaules kara, toties Rīgas būvpraksē eklektisms tikpat kā pilnīgi izzuda ap 1904. gadu, atdodams savu vietu jūgendstilam (vāciski Jugendstil, angliski Art Nowveau, itāliski liberty, poliski secesja, kataloniski Modemista...).

 Arhitektūrā jūgendstilu dažkārt joprojām uztver vienīgi kā ēku dekoratīvā ietērpa nomaiņu, retrospektīvo eklektisma formu vietā liekot jaunus, citās vizuālajās mākslās tolaik jau izkoptos ornamentālos rotājumus. Jūgendstila celtnes tik tiešām viegli pamanīt to oriģinālās, savdabīgās un tēlaini izteiksmīgās apdares dēļ. Īpaši piesātināta un bagāta tā bija stila attīstības sākumposmā. Tā laika ēku fasādes bieži vien rotā līdz tam neredzēti vijīgi saspringtu līniju mudžekļi, stilizēti eksotisku augu motīvi, smejošas vai gluži pretēji - baismīgās grimasēs saviebtas maskas, pāvu, gulbju, dažādu rāpuļu, suņu, kaķu, vilku, lāču un citu dzīvu radību ciļņi vai arī pavisam vienkāršu ģeometrisku formu atveidojumi.

 Taču ornamenti nenosaka jūgendstila būtību. jūgendstils bija konceptuāli antihistorisks. Tajā par arhitektūras izejas punktu kļuva funkcionāli ērts telpu izkārtojums un atbilstošu būvmateriālu un konstruktīvo paņēmienu lietojums, no tā atvasinot celtnes apjomu un māksliniecisko tēlu. Stila radošā metode bija būvmākslas darinājuma lietišķās sākotnes mākslinieciski izteiksmīgs traktējums. Tādējādi ar jūgendstilu sākās jauna - mūsdienu arhitektūras stilu sistēma. Šis stils vienīgi nebija atmetis arhitektūras specifiski māksliniecisko izpratni un sakausēja nedalāmā kopumā daudzus vizuālo mākslu veidus.

 Jūgendstilam Rīgas arhitektūrā ir īpaša nozīme. Šī stila ēkas veido gandrīz trešo daļu no visas centra apbūves. Rīga ir īsta jūgendstila metropole. Stila attīstības periods sakrita ar straujāko pilsētas izaugsmi visā tās vēsturē. 20. gadsimta sākumā Rīgas iedzīvotāju skaits gandrīz divkāršojās, Pirmā pasaules kara priekšvakarā sasniedzot pusmiljonu. Vispārējo rūpniecības, tirdzniecības un kultūras uzplaukumu pavadīja nepieredzēts celtniecības "bums".

 Viena vienīga priekšraksta vai receptes, kā izpildāma jūgendstila mākslinieciskā programma, nebija un arī nevarēja būt. Tāpēc stils ir ļoti daudzveidīgs – no piesātināti dekoratīvām kompozīcijām līdz atturīgiem un pavisam vienkāršiem darbiem. Vairākas jūgendstila celtnes ir jau tieši nākamā stila – funkcionālisma formu valodas priekšvēstneši.

 Jūgendstils tā agrākajā attīstības fāzē pārsvarā tomēr bija ornamentāli piesātināts, arhitektonisko dekoru nereti izkārtojot vēl 19. gadsimta eklektismam tipiskajā vienmērīgi ritmizētajā kompozīcijā. Līdz ar to šīs ēkas iztālēm grūti atšķirt no iepriekšējā stila celtnēm. Vairākus spilgtus šāda eklektiski dekoratīva jūgendstila darbus - Smilšu ielā 8, Ģertrūdes ielā 10/12 u.c. - 1902. gadā radīja arhitekti Heinrihs Šēls un Fridrihs Šefels, bet pazīstamākais piemērs ir daļa no Alberta ielas apbūves - īsta jūgendstila ornamentālo formu uguņošana, kurā ēku fasādes kļuvušas līdzīgas krāšņām dekorācijām. Alberta iela ir viena no pazīstamākajām un atraktīvākajām Rīgas apskates vietām, bet civilā inženiera Mihaila Eizenšteina projektētās ēkas, kas tur uzceltas no 1903. līdz 1906. gadam, itin nemaz nav raksturīgas Rīgas jūgendstilam. Kopumā jūgendstils Rīgas arhitektūrā ir racionāls, pat lietišķi atturīgs, tomēr pietiekami piesātināts ar elegantiem, formās izkoptiem un arhitektoniskajā pamatformā integrētiem būvplastikas veidojumiem.

 Pēc 1907. gada sāka izplatīties stateniskais jūgendstils - stilistiska ievirze, kurā ēku māksliniecisko veidolu nosaka uzsvērti vertikāli fasāžu kompozīcijas elementi. Tie ir spēcīgi artikulēti erkeri un reljefas, no pamatplaknes izvirzītas joslas, kas paceļas vairāku stāvu augstumā. Ornamentālie rotājumi aizņem ailstarpes starpstāvu pārsegumu līmeņos, pilnīgi iekļaujoties fasāžu arhitektoniskajā pamatformā un vienlaikus izceļot kompozīcijas vertikalitāti. Šī stilistika drīz vien kļuva par vienu no visraksturīgākajām. Daži arhitekti, piemēram, Jānis Alksnis, strādāja gandrīz vienīgi stateniskā jūgendstila manierē, bet veselu virkni iespaidīgu šīs ievirzes celtņu ir radījuši arī Eižens Laube, Konstantīns Pēkšēns, Rūdolfs Donbergs, Oskars Bārs, Ernests Frīzendorfs, Artūrs Mēdlingers, Pauls Mandelštams un citi Rīgas arhitektūras meistari. Stateniskā jūgendstila celtnes veido vairāk nekā trešdaļu no visa daudzveidīgā Rīgas jūgendstila mantojuma. Vietām, piemēram, Ģertrūdes ielā, Brīvības ielā, Antonijas ielā un citur, tās pilnīgi nosaka apkārtējās pilsētvides tēlu.

 Vēl viens raksturīgs Rīgas jūgendstila formu izteiksmes novirziens ir nacionālais romantisms, kas uzplauka un dzīvoja pavisam īsu laika posmu - no 1905. līdz 1911. gadam, taču atstāja ļoti spilgtus arhitektūras mākslas darbus. Tas atspoguļo latviešu arhitektu centienus radīt savu nacionālo būvmākslu. Kā iedvesmas avots noderēja tautas koka celtniecības paraugi, etnogrāfiskie ornamenti un tautas lietišķā māksla. Latviešu arhitekti - E. Laube, K. Pēkšēns, Augusts Malvess, Aleksandrs Vanags u. c. - īpašu vērību veltīja īstu, dabisku būvmateriālu lietojumam. Nacionālā romantisma celtnēm raksturīga zināma formu smagnējība, monumentāls cēlums, stāvi jumti, logailes ar noslīpinātām augšdaļām un eleganti etnogrāfisku motīvu rotājumi, kuri lietoti visai atturīgi un dažkārt pārveidoti vispārinātos noapaļoti plastisku formu rakstos. Vismaz trešā vai ceturtā daļa jūgendstila celtņu Rīgā vairāk vai mazāk pieskaitāma nacionālajam romantismam. Ja citos Rīgas jūgendstila mākslinieciskajos novirzienos jaušama Vācijas un Austrijas tā laika arhitektūras ietekme, tad nacionālo romantismu visvairāk iespaidoja Somija.

 Ap 1910. gadu iezīmējās noteikta pievēršanās klasisko formu valodai. Tas bija neoklasicisms, kas radās gan kā pretsvars jūgendstila dažkārt vēl nepārvarētajam pārmērīgajam dekoratīvismam, gan kā atspoguļojums tieksmei pēc reprezentatīvas monumentalitātes. Tāpēc neoklasicisms visbiežāk redzams daudzo tolaik celto banku namu arhitektūrā. Taču arī Rīgas Latviešu biedrības nams, kuru jau 1909. gadā uzcēla pēc arhitektu Ernesta Poles un Eižena Laubes projekta, ir spilgts šīs tolaik jaunmodīgās stilistikas atspoguļojums.

 Ražīgo 20. gadsimta sākuma būvniecību Rīgā pilnīgi pārtrauca Pirmais pasaules karš un sekojošās Brīvības cīņas, aizsaucot viņsaulē tūkstošiem labāko Latvijas dēlu un atstājot aiz sevis sagrautu tautsaimniecību un simtiem izpostītu celtņu. Rosme būvniecībā atsākās tikai divdesmito gadu otrajā pusē. Taču drīz vien Rīgā radās pasaules līmeņa funkcionālisma arhitektūras pieminekļi. Funkcionālisms bija divdesmito gadu otrās puses un trīsdesmito gadu stils, ko mēdz saukt arī par jauno lietišķību, internacionālo stilu, konstruktīvismu vai moderno kustību (Modern Movement). Funkcionālisms pilnīgi atteicās no ornamentāliem rotājumiem, tā bija "tīru" plakņu un apjomu māksla. Šī stila celtnes atšķiras ar spēcīgi artikulētu, kubisku būvķermeņu kārtojumu, plakaniem jumtiem, horizontālām logu lentēm un plašiem iestiklojumiem, kas nereti kontrastē ar dominējošo kompozīcijas horizontalitāti. Pirmās funkcionālisma celtnes Rīgā uzceltas 1927. - 1928. gadā - tikai pāris gadu pēc nedaudzajiem pašiem agrākajiem šī stila pieminekļiem Eiropā. Šī stila pionieri Latvijā bija būvinženieris Teodors Hermanovskis un arhitekts Pauls Mandelštams. Izcilus stila paraugus radījuši arhitekti Alfrēds Karrs un Kurts Betge, Aleksandrs Klinklāvs, Pauls Kundziņš, Osvalds Tīlmanis.

 Funkcionālisms bija noteicošais stils visā divdesmito un trīsdesmito gadu arhitektūrā, taču atsevišķās tā laika celtnēs, kuras projektējuši arhitekti Dāvids Zariņš un Pāvils Dreimanis, var saskatīt arī Art Deco iezīmes. Art Deco bija šķautņainu un eksaltētu, bet samērā atturīgu rotājumu lietojumā centrēts formāli stilistisks novirziens. Savā ziņā to var uzskatīt par tiešu jūgendstila pēcteci.

 Trīsdesmito gadu otrajā pusē vērojama arī atkārtota pievēršanās monumentālai, smagnēji klasiskai izteiksmei. Tas bija neoeklektisms, kas klasisko formu valodu izvēlējās, uzskatot to par nezūdošu mākslas vērtību. Dažkārt šo ievirzi dēvē arī par autoritāro arhitektūru, jo to bija visai iecienījuši Staļina, Hitlera, Musolīni un citi diktatoriskie režīmi. Patiesībā tie tikai pielāgojās tā laika vispārējai pasaules modei, kurā neoeklektisms bija viens no kārtējiem vēsturisko formu interpretēšanas jeb historisma uzplaiksnījumiem. Spilgtākie neoeklektisma paraugi Rīgā ir Tiesu pils (tagad Ministru kabineta nams, 1936 - 1938, arhitekts Fridrihs Skujiņš), Finanšu ministrija (1937 - 1939, A. Klinklāvs), Armijas ekonomiskais veikals (tagad universālveikals "Centrs", 1936 - 1940) un Kara muzejs (1937 - 1938, abu arhitekts - Artūrs Galindoms).

 Rīgas 19. gadsimta otrās puses un 20. gadsimta pirmās puses daudzveidīgā, bet harmoniski viengabalainā apbūve ir dzīva arhitektūras mācību grāmata. Tajā var atrast visu, kas attiecas uz eiropeiskās kultūras augstākajiem sasniegumiem šajā mākslas laukā. Tā ir vērtība, kas pieder ne tikai rīdziniekiem, bet visai cilvēcei, jo Rīgas vēsturiskais centrs ir pasaules kultūras mantojuma vieta. To nedrīkst izkropļot ar Stokmaņiem, Trianguliem, komerctējas būdām un Citadeles klučiem. Nākamās paaudzes šodienas darboņiem to nepiedos.

Arhitekts Jānis Krastiņš. Rīgas sirds

Lasīt vairāk...